Šovasar es mēnesi biju mājās Čikāgā, lai satiktu draugus un tuviniekus un lai iepazīstinātu viņus ar jaunāko mūsu ģimenes locekli – manu meitiņu Olive.
Šo nedēļu laikā es ne tikai viesojos vietās, kuras pazīstu, bet arī atskatījos uz personu, kura reiz biju un dzīvi, ko reiz tur dzīvoju. Laiku, kad mācījos un strādāju restorānos, laiku, kad spēlēju mūzikas grupās ar saviem draugiem, aplūkoju arī savu pirmo dzīvokli Čikāgas rietumu daļā…
Satiekoties ar bijušajiem kolēģiem, mēs pārrunājām laiku, kad kopīgi centāmies uzlabot amerikāņu slimnīcas, kā arī mūsu raizes, cik daudz darba tajās vēl nepieciešams ieguldīt nākotnē.
Atrodot savas mīļākās bērnības grāmatas, es varēju piepildīt sev svarīgu mērķi – iepazīstināt ar tām manu meitu un, iespējams, tā aizsākt mīlestību pret grāmatām arī viņā.
Es saņēmu ļoti daudz jautājumu par Latviju, sevišķi Rīgu (Kā ir tur dzīvot? Kādi ir cilvēki? Kādi laikapstākļi? Vai tev tur patīk?). Beigās gluži vienkārši iedrošināju visus atbraukt pie mums ciemos un apskatīt pašiem.
Es arī atbildēju uz jautājumiem par manu darbu, kas ir tas, ko daru. Jo vairāk atbildes sniedzu, jo vairāk sāku novērtēt to, ko daru. Es sapratu, ka ilgojos pēc mācīšanas. Es ilgojos pēc diskusijām un debatēm, ilgojos pēc tā, ka varu palīdzēt cilvēkiem atrast jaunus izteiksmes līdzekļus, ilgojos pēc zināšanām par Latviju un jaunas perspektīvas iegūšanu, kas nāk tikai no sarunām ar kādu. Es ilgojos darīt to, kas likās un joprojām liekas svarīgs.
Šovasar es biju mājās Čikāgā, taču es arī atgriezos mājās Rīgā un atgriezos pie mācīšanas – manām divām mīļākajām lietām.
