Kā mācīties svešvalodu ar prieku
Es nesen mācīju savam dēlam braukt ar divriteni. Mūsu pirmajam mēģinājumam es viņu aizvedu uz tukšu auto stāvvietu, turēju viņu pie pleca, lai ļautu viņam iebraukties, un palaidu vaļā tad, kad viņš bija nedaudz uzņēmis ātrumu. Tiklīdz es palaidu vaļā, viņš nokrita, un vienīgais, kas tika panākts, bija izmisis tēvs un dusmīgs puika.
Pirms mūsu otrā mēģinājuma noskatījos profesionālas riteņbraukšanas treneres video. Viņa bija sakārtojusi procesu noteiktos posmos. Pirmā bija līdzsvara trenēšana. To panāca, noņemot ritenim pedāļus un nobraucot pa pakalniņu. Šajā posmā bērns izmanto tikai savas kājas, lai noturētu līdzsvaru. Pēc tam, kad bērns spēj to izdarīt, viņš atkārto to pašu, tikai šoreiz iesaistot bremzēšanu un stūrēšanu. Nākamajā posmā tiek iesaistīti pedāļi un bērns mēģina uzsākt braukt un apstāties. Visbeidzot, kad bērns jūtas pilnīgi drošs, viņš var sākt mīties, lai redzētu, cik tālu viņš var tikt.
Nākamajā reizē, kad mēs mēģinājām, biju optimistisks. Es labāk zināju ko darīt, un biju pārliecināts, ka piedzīvosim strauju progresu. Tomēr, pēc vienas parkā pavadītas stundas bijām iestrēguši pirmajā pakāpē.Nevarēju saprast, kā procesu iekustināt. Biju mēģinājis viņu mudināt, biju stingrs… Nekas nespēja sniegt rezultātu.
Izmēģināju vēl pēdējo paņēmienu, pirms atmetu cerības. Teicu, ka skaitīšu, cik soļi viņam nepieciešami, lai mani sasniegtu. Tā bija viņa pēdējā iespēja. Un viņam izdevās! Trīs soļi, un viņš man aizlidoja garām. Pagāja vēl četrdesmit piecas minūtes, lai saliktu kopā procesa atlikušos posmus, bet ātri vien viņš varēja pa pakalniņu nobraukt minoties pats. Tā bija veiksme!
Izņemot to, ka es viņam liku to darīt, manam dēlam nebija motivācijas iemācīties braukt ar riteni. Viņš neredzēja riteņbraukšanas patieso vērtību un tas bija lielākais šķērslis. Viņš gribēja atmest ar roku, jo viņš nevarēja saskatīt ilgtermiņa labumu un neredzēja tūlītēju jautrību riteņbraukšanā. Tad, kad viņš beidzot nobrauca no pakalna pats saviem spēkiem, motivācija desmitkāršojās. Viņš ar lielu smaidu uz mani paskatījās un teica, “es to izdarīju!” Viņš tagad izjuta, cik labi ir kaut ko panākt, un viņš to gribēja vēl un vēl.
Šī ir pirmā mācība, ko varam izmantot valodu pasniegšanā. Pasniedzēja lielākais uzdevums ir pielīdzināt valodas apgūšanu priekam, un prieks ir pamats motivācijai.
Bērnam būs vienaldzīgi argumenti par nākotnes darba iespējām, daudzvalodības nepieciešamība arvien globalizētākajā pasaulē, iespēja mācīties ārzemēs vai ceļot. Bērns novērtēs prieku, lai arī kādā valodā tas būtu.
Mēs – vecāki, saprotam to labumu, ko iegūstam, iemācoties braukt ar riteni, tāpat kā to, ko sniedz otras, vai pat trešās valodas zināšanas. Šis labums dažreiz liek mums pārlieku uzsvērt nodarbības svarīgumu, kas atņem prieka sajūtu par pašu nodarbi.
Lielākā daļa vecāku pielīdzina jaunu spēju apgūšanu akadēmiskām mācībām. Pieprasa kontroldarbus, panākumu “atrādīšanu” un tamlīdzīgas akadēmiskās mācību vides sastāvdaļas. Pēc divpadsmit gadu pieredzes angļu valodas pasniegšanas jomā mani šāda pieeja nepārsteidz. Esmu piedzīvojos, kā vecāki stingri pieprasa, lai ik nedēļu tiktu demonstrēta viņu četrgadīgā bērna svešvalodas apguves progress. Vecāki gaida, ka tiks nodziedāta kāda dziesmiņa, noskaitīts kāds dzejolis, vai tiks parādīta kāda cita darbība, kurai nav nekāda sakara ar mijiedarbību un komunikāciju. Šādos gadījumos skolotāji iemāca priekšnesumu. Viņi pavada pārlieku daudz laika mēģinot dziesmu, un, lai arī tam pašam par sevi var būt filoloģiska vērtība, rezultātā tiek tērēts laiks un enerģija un zūd apgūšanas prieks.
Vairāku balvu autore Opala Duna ir viņas tā dēvētās Playful Approach (“Jautrā pieeja”) pieejas piekritēja. Šajā pieejā izmantojam bērna iedzimtos motivējošos faktorus – pārsteigumu, noslēpumainību, zinātkāri, izaicinājumu un abpusēju cieņu – un tos papildinām. Mēs atveram jaunu pasauli mūsu bērniem, un tas, ka to darām ārpus formālās izglītības parametriem, nodrošina lielāku prieku un bērns spēj veidot ciešāku saikni ar skolotāju.
Angļu valodas apguve kļūst par prieku, nevis akadēmisku priekšmetu. Ja angļu valoda priecē, tad bērns gribēs to izmantot un pielietot ārpus mācībām. Vai tas būtu klausoties mūziku angļu valodā, skatoties multfilmas, vai veidojot draudzību– tas viss ir iespējams bērnam, kurš saskata angļu valodas izmantošanā prieku.
Padarot angļu valodu par priecīgu nodarbi, pieaug motivācija to izmantot arī ārpus nodarbībām. Tiklīdz jūsu bērns grib izmantot angļu valodu arī ārpus nodarbībām, gūtais labums ir neizmērāms.
Joprojām ir iespējams pieteikties William Jones vasaras nometnēm!
Sniedz iespēju arī savam bērnam apgūt valodu aizraujošā veidā!
Vairāk informācija šeit
